Elīna Grīnhofa: Pēc vēlēšanām mums būs jādzīvo kopā 

Viedokļa raksts.  
Elīna Grīnhofa, Latvijas Pilsoniskās alianses interešu pārstāvības vadītāja 

Priekšvēlēšanu periods vienmēr ir laiks, kad politiskā konkurence kļūst asāka un publiskajā telpā pieaug emociju īpatsvars. Taču šajās vēlēšanās īpaši izteikta kļuvusi vēl kāda tendence - arvien biežāk politiskās diskusijas tiek veidotas, nevis strīdoties par idejām un risinājumiem, bet apšaubot cilvēku, organizāciju vai veselu sabiedrības grupu leģitimitāti. 

Tas attiecas uz dažādām sabiedrības grupām, tomēr īpaši pamanāms tas ir attiecībā uz pilsonisko sabiedrību un nevalstiskajām organizācijām. Publiskajā telpā arvien biežāk izskan vispārinājumi, nievājoši apzīmējumi un pieņēmumi par organizāciju motīviem, kompetenci vai lojalitāti. Kritika demokrātijā ir nepieciešama, taču tās vietā nereti ienāk retorika, kuras mērķis vairs nav diskutēt, bet diskreditēt. 

Līdztekus tam arvien izteiktāka kļūst sabiedrības dalīšana "savējos" un "svešajos", "pareizajos" un "nepareizajos". Šī tendence nav raksturīga tikai vienai ideoloģijai vai politiskajam spārnam. Arī neiecietība nav kļuvusi par kādas vienas sabiedrības grupas pazīmi. Tā arvien biežāk kļūst par komunikācijas veidu, kurā oponents tiek uztverts nevis kā cilvēks ar atšķirīgu viedokli, bet kā kāds, kura līdzdalība publiskajā telpā būtu jāapšauba. 

Tieši šeit sākas dehumanizācija. Nevis ar atklātu vardarbību, bet ar valodu. Ar iesaukām, nievājošiem apzīmējumiem un sistemātisku cilvēku vai organizāciju attēlošanu kā problēmu. Šāda retorika pakāpeniski pazemina robežu tam, kas publiskajā telpā tiek uzskatīts par pieņemamu. Vienlaikus pieaug arī tolerance pret verbālu agresiju - izteikumi, kas vēl nesen raisītu plašu nosodījumu, arvien biežāk tiek uztverti kā ierasta politiskās komunikācijas sastāvdaļa. 

Īpaša atbildība šajā procesā ir politiķiem un citiem sabiedrības līderiem. Demokrātijā viņi neveido tikai politiku - viņi veido arī publiskās komunikācijas normas. Ja politiķis izvēlas dehumanizējošu vai nievājošu retoriku, viņš faktiski nosaka jaunu pieļaujamās komunikācijas latiņu. Tas leģitimizē līdzīgu rīcību arī sabiedrībā - sociālajos tīklos, komentāros un ikdienas sarunās. Citiem tiek dots netiešs signāls, ka arī viņi drīkst runāt līdzīgi. 

Tieši šī iemesla dēļ Latvijas Pilsoniskā alianse šogad uzsākusi iniciatīvu par pilsoniskās telpas drošību un demokrātijas noturību. Diskusijās ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ekspertiem un institūciju pārstāvjiem iezīmējās kopīga atziņa - ilgstoša agresīvas un polarizējošas komunikācijas klātbūtne attur cilvēkus no līdzdalības, mazina uzticēšanos demokrātiskajiem procesiem un pakāpeniski vājina pilsonisko telpu. Vienlaikus kļuvis skaidrs, ka problēmu nevar atrisināt tikai ar juridiskiem instrumentiem. Nepieciešama daudzslāņaina pieeja, kas ietver politiskās kultūras stiprināšanu, cieņpilnas komunikācijas veicināšanu, medijpratību un efektīvākus mehānismus reaģēšanai uz sistemātisku nomelnošanu un naida kurināšanu digitālajā vidē. 

Šī saruna ir cieši saistīta arī ar valsts noturību. Latvijā arvien vairāk runājam par visaptverošu valsts aizsardzību, kuras pamatā ir izpratne, ka valsts drošība nav tikai bruņoto spēku vai valsts institūciju atbildība. Tā balstās arī sabiedrības gatavībā iesaistīties, uzņemties atbildību un dot savu ieguldījumu. Taču tas nav iespējams bez savstarpējas uzticēšanās. Cilvēkiem ir jābūt pārliecībai, ka iesaistīšanās sabiedriskajos procesos nenozīmē automātisku kļūšanu par publiska nicinājuma vai nomelnošanas objektu. 

Tāpēc līdztekus praktiskiem risinājumiem nepieciešama arī skaidra politiskā līderība. Brīžos, kad publiskajā telpā tiek pārkāptas cieņpilnas diskusijas robežas, no valsts augstākajām amatpersonām ir pamats sagaidīt skaidru vērtējumu. Ne tādēļ, lai ierobežotu vārda brīvību vai iesaistītos politiskās debatēs, bet lai apliecinātu, ka demokrātiskā valstī cilvēka cieņa un savstarpēja cieņa publiskajā komunikācijā nav izvēles jautājums. 

Pēdējā gada notikumi un īpaši priekšvēlēšanu komunikācija rada iespaidu, ka publiskajā telpā arvien vairāk pietrūkst neatkarīga vērtību kompasa - autoritātes, kas spētu skaidri pateikt, kad politiskā retorika no asas diskusijas pāraug cilvēku pazemošanā, dehumanizācijā vai naida normalizēšanā. 

Līdz ar to ir pamats diskutēt arī par to, vai pašreizējie institucionālie mehānismi ir pietiekami. Vai Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas pilnvaras un prakse šobrīd nodrošina pietiekamu reakciju uz šādiem gadījumiem? Vai lielāka loma šajā procesā varētu būt, piemēram, Tiesībsargam, kura neatkarīgais mandāts ļautu sniegt autoritatīvu vērtējumu par publiskās komunikācijas atbilstību demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām? 

Priekšvēlēšanu kampaņa beigsies. Taču sabiedrībai arī pēc vēlēšanām būs jāturpina dzīvot kopā, risināt kopīgas problēmas un stiprināt valsts noturību. Un tas notiks laikā, kad līdzās mums ir agresorvalsts, kas sistemātiski izmanto demokrātisku valstu iekšējās plaisas, lai mazinātu uzticēšanos institūcijām un cilvēku savstarpējo uzticēšanos. Tāpēc publiskās komunikācijas kvalitāte nav tikai politiskās kultūras jautājums - tā ir viens no sabiedrības noturības priekšnoteikumiem. 

Dalies: