Barbara Freiberga: Uzticēšanās un drošība neierakstās “excel” tabulās 

Viedokļa raksts.  
Barbara Freiberga, Latvijas Pilsoniskās alianses programmas "Drošas kopienas" administratīvā vadītāja 

Publiskajā telpā daudz tiek runāts par nevalstisko organizāciju (NVO) finansējumu, datiem, rezultātiem un to, vai valsts par ieguldīto naudu saņem pietiekami daudz pretī. Un ziniet – pašam jautājumam es tiešām piekrītu. Ja tiek ieguldīta publiskā nauda, mums ir skaidri jāzina, ko par to iegūstam. Mums jāspēj izvērtēt rezultātus, jābūt godīgiem pret nodokļu maksātājiem un jāspēj pamatot katrs ieguldītais eiro – neatkarīgi no tā, vai tas ir viens simts vai tūkstotis. 

Organizācijas to labi apzinās un dara. Es to zinu, jo pēdējos 10 gadus darbs ar kopienām un dažādām organizācijām ir bijusi mana ikdiena. Šobrīd, vadot programmu “Drošas kopienas” – kas ir valsts uzticēts un Eiropas Sociālā fonda Plus atbalstīts uzdevums veicināt sabiedrības saliedēšanos – man ir iespēja redzēt šos procesus no cita skatupunkta.  

Arī šai programmai, kuras metodoloģija balstās apkaimju kopienu attīstībā un to iniciatīvu finansēšanā, ir konkrēti un publiski pieejami rezultatīvie rādītāji, bet, paceļot acis no datora un tiekoties ar cilvēkiem, es redzu ieguvumus, kurus nevienā Excel ailē ierakstīt nevar. Un stāsts sākas jau ar to, ka apkaimju kopienu veidošanā vērtīgākie rezultāti sākumā mēdz izskatīties pavisam mazi. 

Iztēlosimies vienkāršu situāciju. 

Apkaimes cilvēki sanāk kopā, lai pārrunātu, kā rīkoties krīzes situācijā un ko likt 72 stundu somā. Ir telpa. Ir cilvēks, kurš ir eksperts tēmā. Ir tēja un cepumi. Excel tabulā mēs varam ierakstīt, cik maksāja telpa, cik – eksperts un cik tēja ar cepumiem. Varam saskaitīt, ka atnāca 27 cilvēki. Ar to atskaitei varētu likt punktu. 

Bet patiesībā svarīgākais tikai sākas. 

Pie šīs tējas viens kaimiņš pirmo reizi iepazīstas ar otru. Kāds sarunā uzzina, ka blakus mājā dzīvo mediķis. Atklājas, ka kaimiņienes māsas dēls ir galdnieks. Vēl kāds atceras vientuļu kundzi no trešā stāva, kurai krīzes situācijā noteikti būs vajadzīga palīdzība. 

Cilvēki apmainās telefona numuriem, varbūt izveido WhatsApp grupu. Nākamajā reizē viņiem vairs nav vajadzīgs projekts, lai satiktos – viņi to izdara paši. 

Un tagad jautājums ir – cik tas maksā? 

• Cik maksā tas, ka cilvēks zina sava kaimiņa vārdu? 

• Cik maksā telefona numurs, uz kuru vari piezvanīt brīdī, kad tiešām nepieciešama palīdzība? 

• Cik maksā sajūta – es te neesmu viens? 

• Un cik, savukārt, valstij maksā tas, ja nekā no tā nav? 

Man šķiet, ka tieši pēdējo jautājumu mēs uzdodam pārāk reti.  

Kopiena nav tikai pikniks pagalmā, kopīgi svētki vai cilvēku grupa sociālajos tīklos. Kopiena ir drošības tīkls. 

Krīzes situācijā mēs, protams, paļaujamies uz valsti, pašvaldību, glābējiem un citiem dienestiem. Tomēr līdz brīdim, kad profesionālā palīdzība nokļūst līdz mums, vistuvāk bieži vien būs cilvēks aiz blakus durvīm – un uzticēšanos viņam nevar izveidot dienā, kad krīze jau ir klāt. 

Tāpēc man šķiet bīstami diskusijā par pilsonisko sabiedrību redzēt tikai tāmes un formālus izpildes rādītājus. Protams, finansējumam jābūt caurskatāmam un mums jāspēj pamatot rezultātus. Un arī nevalstiskajām organizācijām ir jābūt gatavām runāt ne tikai par skaistajiem stāstiem, bet arī par datiem un reālo ietekmi. Bet mums jābūt pietiekami gudriem, lai spētu saskatīt arī pārējos rezultātus.  

Tieši tur sākas saruna par publiskās naudas patieso atdevi. 

Mēs nefinansējam tēju un cepumus – mēs finansējam uzticēšanos. Mēs nefinansējam vienu pasākumu – mēs ieguldām attiecībās, kas turpināsies arī tad, kad projekta finansējums būs beidzies. 

Dalies: