Velta Čebotarenoka: Nav tādas balss, kas neko nemaina

Intervijas autores: Ulla Čonka, Elizabete Sēle

Velta Čebotarenoka ir Latvijas neatkarības atjaunošanas kustības leģenda un bijusī Augstākās padomes deputāte. Viņa aktīvi piedalījās Latvijas neatkarības procesa norisēs 20. gadsimta 80.–90. gadu mijā, kā arī vēlākajā valsts politiskās un sabiedriskās dzīves veidošanā.

Šobrīd viņa ir 4. maija Deklarācijas kluba prezidente, kā arī turpina iesaistīties sabiedriski nozīmīgos procesos.

Šajā sarunā viņa atskatās uz savu bērnību, dzīvi padomju sistēmā, Atmodas laiku un Latvijas attīstību līdz mūsdienām, kā arī vērtē sabiedrības uzticēšanos, jauniešu lomu un demokrātijas izaicinājumus šodien.

Vai atceraties to laiku, kad Latvijas ideja bija kļuvusi tik dzīva un tik īsta? Vai cerējāt, ka Latvija būs tāda, kāda tā ir tagad?

Tā ideja bija jau sen. Es nezinu, kurā brīdī manī notika pagrieziena punkts. Tas nebija viens konkrēts brīdis, bet drīzāk vairāku pieredžu kopums. Mans tēvs bija brīvās Latvijas Saeimas deputāts - Arnolds Deglavs. Bērnībā atradu fotogrāfiju, kur viņš ir redzams, un tajā ieraudzīju Latvijas karogu. Es viņam pajautāju, kas tas ir par karogu, un viņš man sāka stāstīt par Latviju, par himnu un ģerboni. Toreiz man tika teikts, ka par to jāklusē un ka tas jāatstāj tikai pie sevis. Okupācijas vara darīja visu, lai cilvēki dzīvotu bailēs.

Arī skolā, kur tika kritizēts tas, ka rakstu ar kreiso roku. Ja bērnam pasaka, ka viņam nekad nebūs piecnieka glītrakstīšanā tikai tāpēc, ka viņš raksta ar kreiso roku, tas, protams, ļoti sāp. Sāpes pārauga vēl lielākā sāpē – apziņā, ka jādzīvo valstī, kas tevi apspiež un kurā nejūties brīvs. Tāpēc vēlāk iestājos Tautas frontē un kļuvu par Augstākās Padomes deputāti.

Taču vēl pirms tam mani uzaicināja strādāt Augstākajā Padomē. Ieejot šajā ēkā, bija grūti atvērt smagās durvis. Aiz tām valdīja sausa un formāla attieksme pret ikvienu. Īsā sarunā man lika saprast, ka būs jāmaina mani uzskati, jo es neslēpu, ka mīlu Latviju. Tad sapratu, ka tā nav mana vieta, un nolēmu, ka tur vairs neatgriezīšos.

Tomēr pēc četriem gadiem viss mainījās. Es kļuvu par Augstākās Padomes deputāti no Tautas frontes, un tās pašas durvis vērās pavisam viegli.

Kā jūs šodien raugāties uz aktīvismu?

Es neesmu pesimistiska, tieši otrādi, es ļoti optimistiski raugos uz Latviju. Tā ir spērusi milzīgu soli uz priekšu it visā. 90. gadu sākumā mēs, Augstākās padomes deputāti, domājām un cerējām, vai kādreiz radīsies iespēja iestāties Eiropas Savienībā un NATO, un tas šķita ļoti tāls sapnis.

Atceros, ka tieši pirms 35 gadiem, 1991. gada 21. augustā, nobalsojām Latvijas republikas valstisko statusu, kas reāli nozīmēja izstāšanos no padomju savienības. Es stāvēju Rīgā un domāju - kura valsts mūs vispār atzīs. Bija bailes, cerība un klusums vienlaikus.

Tagad Latvija ir Eiropas Savienībā un NATO. Protams, viss nav ideāli, bet valsts ir mainījusies ļoti būtiski. Aktīvismam jābūt līdzsvarā, sabiedrībai tas jāspēj uzņemt, un ar lozungiem vien nekas nenotiek. Es ļoti novērtēju nevalstiskās organizācijas, bet tām jākļūst spēcīgākām un redzamākām, visu laiku attīstoties.

Jūs ļoti bieži aicina uz skolām runāt ar jauniešiem, kas jauniešiem mūsdienās interesē par tiem laikiem?

Ļoti dažādi. Skolēni bieži jautā, vai mēs nebaidījāmies, ka mūs izsūtīs, kā dzīvojām, kā ģērbāmies, kā uztvērām dzīvi.

Es centos savu dzīvi padarīt krāsaināku – daudz lasīju, apmeklēju izstādes un dažādus kultūras pasākumus, piemēram, Teātra dienas, Mākslas dienas un Dzejas dienas. Šajos pasākumos parasti pulcējās vienādi domājoši cilvēki.

Toreiz cilvēki ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem centās ienest krāsainību savā ikdienā. Varbūt tas ir svarīgi arī šodien, lai mēs nebūtu vienveidīgi un lai cilvēkam būtu iespēja sevi izpaust.

Ja mūsdienās kādam klasē ir zili mati, citam zaļi, lai tā būtu! Cilvēkam ir ļoti svarīgi izpausties. Bērni šodien ir daudz brīvāki un aktīvāki, viņi uzdod daudz vairāk jautājumu. Protams, viņi jautā arī, kā es nonācu līdz saviem politiskajiem lēmumiem, kāpēc izvēlējos iestāties Tautas frontē un kas man neapmierināja padomju varā.

Bet jauniešiem ir grūti iedot to sajūtu, kā tas bija.

Iedomājieties, tu dzīvo, viss šķiet parasts, un pēkšņi tev tiek teikts, ko tu drīksti un ko nedrīksti runāt, un ka pat par vienu frāzi tevi var izsaukt uz “drošības komiteju”, lai skaidrotu, kāpēc esi to teicis, tad sākas jautājumi par tavu ģimeni, kas ir vecāki, vecvecāki, vai kāds nav “nepareizs”.

Un savu uzskatu izteikšana, kas nesakrita ar esošās varas viedokli, varēja novest cilvēkus svešās varas ietekmēšanas iestādē. Un es nevainoju visus cilvēkus, kas tur strādāja, jo bija dažādi dzīves pavērsieni, bet nepiedodami sāp tie gadījumi, kuros tika salauztas cilvēku dzīves.

Toreiz visa dzīve bija kā spēle, kurā tu nezināji noteikumus.

Cik būtiskas valsts pastāvēšanai un attīstībai ir tādas vērtības kā rūpes par savu valsti, drošība un personiskā atbildība?

Šodien mēs bieži atļaujamies ļoti asus un aizvainojošus komentārus, turklāt nereti aiz anonīmiem profiliem. Manuprāt, sociālajos tīklos vajadzētu izslēgt anonimitātes iespējas un jārod iespēja pārtraukt troļļu darbību, jo tie bieži kalpo kā aizsegs manipulācijām, naida runai un agresijai bez atbildības par saviem vārdiem.

Vienlaikus dzīvojam laikā, kad arvien grūtāk atšķirt patiesu informāciju no maldinošas. Īpaši tas attiecas uz mākslīgā intelekta radītiem attēliem un saturu, kas nereti izskatās pilnīgi ticams. Tāpēc izglītības nozīme kļūst arvien lielāka. Jo izglītotāks cilvēks, jo vieglāk viņam kritiski izvērtēt informāciju, salīdzināt avotus un nepakļauties manipulācijām.

Esot skolās un augstskolās, vienmēr aicinu jauniešus ceļot, redzēt pasauli un iepazīt dažādas pieredzes. Tikai salīdzinot, vērojot un mācoties no citiem, veidojas plašāks skatījums uz pasauli, lielāka izpratne un spēja pieņemt pārdomātus lēmumus.

Kādu ietekmi mūsdienās var radīt viens cilvēks, un kāpēc sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka "viens cilvēks neko nevar mainīt", lai gan vēsture bieži pierāda pretējo?

Jā, var. Vēsturē bieži tieši spilgtas personības ir spējušas dot sabiedrībai virzienu un mobilizēt cilvēkus nozīmīgu pārmaiņu brīžos. Arī Latvijā tādi līderi ir bijuši un joprojām ir – Dainis Īvāns, Vaira Vīķe-Freiberga, Egils Levits, Sandra Kalniete un citi.

Tomēr ikdienas politikā nepietiek ar harismu un iedvesmojošiem saukļiem. Politiķu galvenais uzdevums ir strādāt ar konkrētiem risinājumiem, pieņemt atbildīgus lēmumus un skaidrot to sekas. Tukši lozungi var būt ļoti iedarbīgi, taču tie bieži rada nereālas gaidas un vilšanos.

Spēcīgas personības ir īpaši nepieciešamas vēstures pagrieziena punktos, kad sabiedrībai vajadzīgs kopīgs mērķis un skaidrs virziens. Ikdienā viņu loma ne vienmēr ir saistīta ar politiku, viņi var būt dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki, kultūras darbinieki vai sabiedriskie līderi, kas iedvesmo un veido sabiedrības vērtības.

Savukārt politiķi ir jāvērtē pēc paveiktajiem darbiem, nevis skaistiem solījumiem. Piemēram, solījumi būtiski palielināt pensijas vai uzlabot veselības aprūpi, nepaskaidrojot, no kurienes nāks nepieciešamais finansējums, nav atbildīga politika. Tā ir manipulācija ar sabiedrības cerībām.

Uzticamies arvien mazāk, bet bez uzticēšanās nevar pastāvēt stipra valsts. Vai ir kādas zāles? Kur ir problēmas sakne?

Uzticēšanās sabiedrībā diemžēl mazinās. To veicina gan savstarpēja neiecietība un politiskā šķelšana, gan dezinformācija un manipulācijas ar faktiem. Tāpēc par vēsturi ir jārunā godīgi, atbildīgi un bez mītiem. Tikai izpratne par pagātni palīdz veidot uzticēšanos, stiprināt demokrātiju un mazināt naidu sabiedrībā.

Uzskatu, ka ikvienam pilsonim ir svarīgi piedalīties vēlēšanās. Mums nav tiesību palikt malā, jo demokrātija pastāv tikai tad, ja cilvēki tajā aktīvi iesaistās.

Īpaši nozīmīga ir vecāku, vecvecāku un draugu loma ir tiem vēlētājiem, kuri pie vēlēšanu urnām dosies pirmo reizi. Jo vairāk tuvi cilvēki jauniešiem stāstīs patiesus stāstus par okupācijas laiku, jo vairāk tiks novērtēta šodienas brīvība un demokrātija. Tieši šī pieredze var atgādināt brīvības cenu un cik viegli to iespējams zaudēt, ja kļūstam vienaldzīgi.

Īpašu satraukumu rada situācijas, kad pie varas var nonākt politiskie spēki, kas neatbalsta Latvijas neatkarību vai nespēj skaidri nosodīt agresiju un apdraudējumus demokrātiskām vērtībām. Šādos jautājumos nedrīkst būt neskaidrību.

Vai šodien sabiedrībā vēl ir redzama šī piederības sajūta — “man vajag šo valsti, es gribu būt tās daļa”?

Jā, noteikti. To var redzēt, piemēram, jauniešu attieksmē pret dienestu Latvijas armijā. Pirms divdesmit gadiem daudzi, visticamāk, teiktu: “Nē, tas nav man.” Šodien attieksme ir būtiski mainījusies. Daudziem tā ir ne tikai profesionāla izvēle, bet arī misija un vēlme aizstāvēt savu valsti.

Ukrainā notiekošais šo apziņu ir vēl vairāk stiprinājis. Tas ir licis daudz skaidrāk novērtēt brīvības, drošības un valsts neatkarības nozīmi.

Lielas pārmaiņas redzamas arī izglītības jomā. Ja agrāk daļa jauniešu kā studiju galamērķi apsvēra Maskavu vai Sanktpēterburgu, tad šodien viņu redzesloks ir pavisam citāds - Ņujorka, Londona, Parīze, Amsterdama un citas pasaules universitāšu pilsētas.

Tomēr īpaši iepriecina tas, ka arvien vairāk jauniešu saka - mēs vēlamies studēt Latvijā vai pēc studijām atgriezties šeit. Es viņiem vienmēr atgādinu: “Neatkarīgi no tā, kur iegūstat izglītību un pieredzi, atgriezieties Latvijā. Citās valstīs jūs vienmēr zināmā mērā būsiet viesi, ieceļotāji un galu galā svešinieki, bet Latvija ir jūsu mājas un jūsu valsts”.

To pašu var novērot arī emigrācijā. Pat pēc daudziem ārzemēs pavadītiem gadiem cilvēkiem saglabājas dziļa piederības sajūta Latvijai. Šī saikne bieži izrādās daudz stiprāka, nekā sākotnēji šķiet.

Svarīgas pārmaiņas notiek arī informācijas telpā. Jaunākās paaudzes arvien kritiskāk izvērtē informāciju un labāk orientējas dažādos informācijas avotos. Ja agrāk skolās ar apmācību krievu valodā bija jūtama Krievijas informatīvās un izglītības telpas ietekme, tad šodien situācija ir būtiski mainījusies.

Tas ir pakāpenisks paaudžu maiņas process, kas turpinās un veido arvien saliedētāku, pašapzinīgāku un demokrātiskāk domājošu sabiedrību.

Latvijā ir jūtams vēlēšanu tuvums. Kādi būtu Jūsu vēlējuma vārdi un aicinājums cilvēkiem piedalīties vēlēšanās?

Katras balss nozīme ir ļoti liela. Tāpēc cilvēkiem ir svarīgi spēt atsijāt informatīvo troksni un domāt patstāvīgi — izvērtēt, ko konkrēta partija patiesībā piedāvā un kādas sekas tās rīcībai var būt valstij. Jautājums ir vienkāršs: vai šie lēmumi palīdzēs Latvijai attīstīties, vai arī vedīs pretējā virzienā?

Uzticēšanās ir viens no sabiedrības pamatiem. Pat padomju laikā, lai arī tas šķiet paradoksāli, sistēma lielā mērā balstījās uz savstarpēju uzticēšanos noteiktu kopienu un cilvēku lokā. Arī mūsdienās bez uzticēšanās demokrātiska sabiedrība nevar pastāvēt. Mēs uzticamies, dodoties vēlēt, deleģējot pārstāvjus un pieņemot kopīgus lēmumus par valsts nākotni.

Tomēr kopumā uzticēšanās sabiedrībā šobrīd mazinās. To veicina politiskā polarizācija, savstarpēji apvainojumi un pieaugošā atsvešinātība starp dažādām sabiedrības grupām. Šāda pretstāvēšana, manuprāt, ir kļūdains ceļš. Mēs katrs izvēlamies, kurā pusē stāvam — vai stiprinām savu valsti, cienām tās simbolus un demokrātiskās vērtības, vai arī veicinām to noniecināšanu.

Kā panākt, lai cilvēki vēlēšanās nejustos pievilti un nekļūtu par manipulāciju upuriem?

Tas ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem demokrātijā. Nepietiek sarīkot priekšvēlēšanu pasākumu, apsolot, ka viss kļūs labāk. Ja cilvēki jau ir zaudējuši uzticēšanos, viņi šādiem solījumiem neticēs.

Nepieciešams ilgstošs un konsekvents darbs. Politiķiem jābūt klātesošiem ne tikai priekšvēlēšanu laikā, bet pastāvīgi, un visos Latvijas reģionos. Nevienu novadu nedrīkst atstāt novārtā vai atcerēties tikai pirms vēlēšanām.

Īpaši sāpīgi tas ir Latgalē. No vienas puses, Latgale ir skaista un daudzviet ļoti attīstījusies – Rēzeknē, Lūznavā, Līvānos, Daugavpilī un citur ir notikušas lielas pārmaiņas. Pilsētu vide ir sakārtota, veidotas pastaigu zonas, attīstīti uzņēmumi, un tas ir ļoti redzams. Taču, vairākkārt ar 4. maija Deklarācijas klubu esot tur, sarunājoties ar vietējiem cilvēkiem, secinām, ka daļai Latgales iedzīvotāju, īpaši pierobežā, būtu jāstiprina ticība Latvijai, un līdz ar ko Latvijas nākotnei.

Vienlaikus redzams arī tas, ka vietām attīstība atpaliek un iedzīvotāju aktivitāte ir nevienmērīga. Agrāk daudzviet bija pamestības sajūta, bet šobrīd situācija pakāpeniski uzlabojas. Tajā pašā laikā cilvēki joprojām bieži salīdzina dzīvi Latvijā ar kaimiņvalstīm, piemēram, baltkrieviju vai krieviju, viņu attieksmi ietekmē fakts, ka pierobežas iedzīvotāji priekšstatu par nedraudzīgajām kaimiņvalstīm veido, iegūstot melīgu informāciju, kas sniedz izskaistinošu un absolūti maldinošu priekšstatu par notiekošo šajās valstīs.

Svarīga ir arī izglītība un jaunā paaudze. Redzu, ka jaunieši kļūst gudrāki, uzdod sarežģītākus jautājumus un interesējas par sabiedrību. Arī skolās redzams progress – bērni ir zinošāki, aktīvāki un atvērtāki diskusijām. Manā ieskatā izglītībai ir izšķiroša nozīme – bez tās cilvēkam ir grūti dzīvot pilnvērtīgi, pašpietiekami un finansiāli neatkarīgi.

Ja jums būtu jānosauc viena lieta, ko katrs var darīt Latvijas labā?

Ja man būtu jānosauc viena lieta, ko katrs var darīt, lai Latvijai jau rīt klātos labāk, tā būtu vienkārša - ikvienam darīt savu darbu ar cieņu, pašatdevi un atbildību. Ja esošais darbs nesniedz jēgu vai tajā nav iespējams sevi pilnvērtīgi realizēt, ir svarīgi meklēt citu, kur vari būt patiesi noderīgs.

Tas pats attiecas arī uz bērnu audzināšanu, tajā būtiski ir ielikt cieņu, taisnīgumu, gudrību un nepieļaut pazemošanu vai mobingu.

Svarīgi ir apzināti apturēt sevī ļaunumu, pārākuma sajūtu un nevēlēšanos saprast citus. Ja kaut kas nav skaidrs, ir jāmeklē atbildes un jāiedziļinās. Mūsdienās tam ir plašas iespējas - gan grāmatu lasīšana, gan internets, gan mākslīgais intelekts, taču tie jāizmanto gudri, tā, lai tie neaizstāj domāšanu, bet to papildina un attīsta.

Ļoti nozīmīga ir arī izglītība. Bez tās cilvēkam ir daudz grūtāk dzīvot pilnvērtīgu, patstāvīgu un cieņpilnu dzīvi. Šeit nav runa par materiālo nodrošinājumu, bet arī par spēju orientēties pasaulē, pieņemt pārdomātus lēmumus un dzīvot atbildīgi.

Politiķiem savukārt būtu jāstrādā vēl aktīvāk sabiedrības labā, nepārtraukti jāattīstās pašiem un jābūt ciešākā kontaktā ar cilvēkiem. Katras vēlēšanas ir nozīmīgas, un katra balss ietekmē rezultātu, nav tādas balss, kas neko nemaina.

Pirms vēlēšanām ir svarīgi domāt patstāvīgi, nepaļaujoties tikai uz medijiem vai sociālajiem tīkliem. Reizēm pat ir vērts uz brīdi distancēties no informācijas trokšņa un sev uzdot vienkāršu jautājumu - kas notiks, ja konkrētā partija uzvarēs? Kā tas ietekmēs manu dzīvi, manu ģimeni un valsti?

Jāatceras - Latvijā ir pietiekami plašs politiskais spektrs, lai ikviens varētu atrast sev tuvāko skatījumu, taču neapdomīga izvēle vai izvēles trūkums vienmēr atstāj sekas.

Dalies: