Ko par pilsonisko sabiedrību dzirdam no politiķiem pirms vēlēšanām?

Autores: Elīna Grīnhofa, Ance Mālkalna

“Man ir viena vēlēšanās” – ar šādu aicinājumu mēs, Latvijas Pilsoniskā alianse (LPA), kopā ar Centrālo vēlēšanu komisiju un Valsts kanceleju un daudziem domubiedriem šoruden uzrunājam Latvijas iedzīvotājus. Ikvienam no mums ir sava vēlēšanās par to, kādu vēlamies redzēt Latviju - drošāku, taisnīgāku, saliedētāku, pārtikušāku. Vēlēšanās ir brīnišķīgs sākumpunkts, taču demokrātijā ar to vien nepietiek. Lai tā piepildītos, mums sava vēlēšanās jāpārvērš atbildīgā izvēlē 3. oktobrī, savukārt mūsu izvēlētajiem politiķiem - konkrētos lēmumos un darbos, kas šo iecerēto Latviju soli pa solim veido.

Tāpēc priekšvēlēšanu laiks ir brīdis, kad par to, kādu Latviju vēlamies redzēt, jārunā īpaši skaļi. Ne tikai vēlētājiem savā starpā, bet arī ar tiem, kuri vēlas nākamos četrus gadus pieņemt lēmumus mūsu vārdā un kopīgās interesēs, ieklausoties arī savu vēlētāju vēlēšanās.

LPA šo iespēju ir izmantojusi mērķtiecīgi. Mēs negaidījām partiju programmu publicēšanu, lai pēc tam tikai konstatētu, kas tajās ir vai nav ierakstīts. Kopā ar savām biedrorganizācijām apkopojām konkrētus priekšlikumus un devāmies pie politiskajām partijām vēl programmu tapšanas laikā. Pēc programmu publicēšanas analizējām, cik lielā mērā tajās atspoguļojas pilsoniskajai sabiedrībai būtiski jautājumi. Savukārt priekšvēlēšanu debatēs aicinājām politiķus jau daudz konkrētāk skaidrot savu redzējumu par pilsonisko sabiedrību, NVO, sabiedrības līdzdalību un demokrātiju.

Šogad tam bija vēl kāds iemesls

Aizvadītā vasara diezgan skaudri atgādināja, ka spēcīgu pilsonisko sabiedrību nevaram uztvert kā pašsaprotamu. Arī Latvijā publiskajā telpā ienāca citviet pasaulē pazīstama retorika: vispārinot atsevišķus piemērus, tika sētas šaubas par nevalstisko organizāciju godprātību un sabiedrisko lietderību, to finansējumu un pat pilsoniskās sabiedrības pārstāvniecības leģitimitāti.

Jautājumi par publiskā finansējuma caurskatāmību un lietderību ir nepieciešami - uzticēšanās prasa atklātību un atbildību. Taču pavisam kas cits ir aizdomu kultivēšana par veselu sektoru, ļoti dažādas organizācijas saliekot zem viena apzīmējuma “NVO” un vērtējot galvenokārt pēc saņemtā finansējuma apmēra, nevis pēc darba, ko tās veic sabiedrības labā vai valsts uzdevumā. Vēl satraucošāk, ja līdz ar to tiek apšaubīta arī organizētas pilsoniskās sabiedrības vieta demokrātiskā lēmumu pieņemšanā un tās tiesības tikt uzklausītai.

Latvija šajā ziņā nav izolēta sala. Pilsoniskās telpas sašaurināšanās un mēģinājumi mazināt neatkarīgu organizāciju leģitimitāti ir daļa no plašākas starptautiskas tendences, kas nereti sākas nevis ar dramatiskiem politiskiem lēmumiem, bet ar šķietami vienkāršiem jautājumiem, kā, piemēram, ko šīs organizācijas pārstāv, kāpēc tām nepieciešams finansējums un kāpēc tās vispār būtu jāuzklausa. Tieši tāpēc mūsu atbilde šovasar nevarēja būt tikai atsevišķu organizāciju vai finansējuma pozīciju aizstāvēšana. Īpaši svarīgi šajā priekšvēlēšanu vasarā bija atgriezt sarunu pie jautājuma pēc būtības: kādu pilsonisko sabiedrību Latvijai vajag un kādu lomu tai redzam demokrātiskas un drošas valsts veidošanā?

Savos partijām nosūtītajos priekšlikumos mēs ļoti apzināti iezīmējām pilsoniskās sabiedrības darba lauku un lomu un aicinājām arī partijas uz to raudzīties plašāk. Nevalstiskās organizācijas ik dienu strādā ar jautājumiem, kas ir visas sabiedrības un valsts dienaskārtībā, sākot no drošības un civilās aizsardzības līdz izglītībai, veselībai un sociālajai aprūpei, no reģionu un kopienu attīstības līdz videi, sabiedrības saliedētībai un demokrātijai. Tāpēc arī mūsu priekšlikumi aptvēra daudz plašāku jautājumu loku - pilsonisko dialogu un drošu pilsonisko telpu, kopienu noturību, brīvprātīgo darbu, pilsonisko izglītību un sistemātisku pilsoniskās sabiedrības iesaisti valsts politikas veidošanā.

Vai politiskās partijas kaut ko no mūsu priekšlikumiem ir sadzirdējušas?

Programmu analīze rāda interesantu ainu. Daudzi no jautājumiem, kurus savos priekšlikumos aktualizējām mēs, partiju programmās ir atrodami - drošība un civilā aizsardzība, sabiedrības noturība, izglītība, veselība, sociālā drošība, reģionu attīstība. Taču daudz retāk tajās parādās pilsoniskā sabiedrība kā partneris šo jautājumu risināšanā.

Mēs aicinājām uz pilsonisko sabiedrību raudzīties horizontāli, kā uz resursu un partneri dažādās valsts politikas jomās. Partiju programmās tā biežāk parādās fragmentāri - kā sabiedrības līdzdalība, brīvprātīgais darbs, kopienas, vai atsevišķa finansējuma saņēmēji. Saskares punktu ar mūsu piedāvājumu ir daudz, taču vienots redzējums par pilsoniskās sabiedrības vietu valsts attīstībā kā uzticamu partneri ir daudz grūtāk ieraugāms.

Priekšvēlēšanu debatēs gribējām spert soli tālāk par programmās rakstīto un noskaidrot partiju nostāju konkrētos pilsoniskajai sabiedrībai būtiskos jautājumos. Deviņos jautājumos partiju pārstāvjiem lūdzām izvēlēties “par” vai “pret”, skaidri iezīmējot savu pozīciju. Vienlaikus mums bija svarīgi, lai tā būtu plašāka nevalstiskā sektora saruna ar politiķiem, tāpēc pašas organizācijas uzdeva kandidātiem jautājumus par problēmām un vajadzībām, ar kurām sastopas savā ikdienas darbā.

Un te arī viens no lielākajiem debašu pārsteigumiem - absolūta dalībnieku vienprātība jautājumā par iespēju iedzīvotājiem pašiem novirzīt daļu no sava iedzīvotāju ienākuma nodokļa pašu izvēlētai sabiedriskā labuma organizācijai. Visi debašu dalībnieki šādas iespējas ieviešanu atbalstīja, neskatoties uz to, ka 14. Saeimas laikā šādu atbalstu šajā jautājumā no politiskajiem spēkiem nesaņēmām.

Vienprātība gan, visticamāk, nenozīmē vienādu izpratni par šāda instrumenta mērķi. Daļai politisko spēku tas varētu šķist arī kā risinājums plašākam jautājumam par NVO finansēšanu. Mēs uz to raugāmies citādi: galvenokārt, kā uz līdzdalības instrumentu, kas cilvēkam dod iespēju pašam lemt, kuras sabiedrībai nozīmīgas iniciatīvas ar daļu no saviem samaksātajiem nodokļiem atbalstīt. Tas nevar aizstāt citus pilsoniskās sabiedrības finansēšanas avotus vai valsts atbildību par ilgtspējīgu NVO darbības vidi.

Tomēr fakts, ka šajā jautājumā “par” bija visi debašu dalībnieki, ir nozīmīgs. Patiesībā te jau iezīmējas viens pavisam konkrēts punkts, par kuru pēc vēlēšanām nevajadzētu būt sarežģīti vienoties arī valdības veidošanas sarunās un kuru varētu ierakstīt nākamās valdības deklarācijā.

Pavisam cita aina atklājās jautājumā par Sabiedrības integrācijas fonda nākotni. Te viedokļu amplitūda bija diametrāli pretēja - no pārliecības, ka fonds ir jāsaglabā un jāstiprina, līdz skaidram “jā” tā likvidācijai. Šīs atšķirības labi atspoguļo arī šobrīd publiskajā telpā notiekošo diskusiju par SIF nākotni.

Šie ir tikai daži piemēri, bet tie labi parāda, kāpēc šādas debates ir vajadzīgas. Priekšvēlēšanu laiks pilsoniskajai sabiedrībai dod īpašu iespēju pašai rosināt sarunu, noteikt tās tēmas un uzdot jautājumus tiem, kuri vēlas saņemt vēlētāju uzticību. Pēc vēlēšanām šis iespēju logs aizvērsies, un saruna būs jāturpina jau citos apstākļos. Tāpēc ir svarīgi šo laiku izmantot, lai no vispārīgiem apliecinājumiem par pilsoniskās sabiedrības un līdzdalības nozīmi nonāktu līdz konkrētām atbildēm un pozīcijām.

Un te mēs atgriežamies pie vienas vēlēšanās. 3. oktobrī mums ir iespēja savu vēlēšanos par Latviju pārvērst atbildīgā izvēlē. Pēc tam mūsu darbs būs turēt ievēlētos politiķus pie vārda un turpināt skaidrot un stiprināt izpratni par pilsoniskās sabiedrības lomu demokrātijā un valsts noturībā.

Video ieraksts no Latvijas Pilsoniskās alianses rīkotajām priekšvēlēšanu debatēm.

Dalies: